Salutoģenēze
„Salutoģenēzes” (no latīņu valodas vārda salus, veselība, un grieķu valodas vārda genesis, izcelsme) konceptu 20. gs. septiņdesmitajos gados izstrādāja amerikāņu-izraēliešu medicīnas sociologs Ārons Antonovskis (Aaron Antonovsky, 1923–1994). Viņš raksturo „veselības attīstību” kā veselības avotu atklāšanas un izmantošanas procesu.
Salutoģenēze ir atslēga uz veselīgu dzīvi
Salutoģenēze kā zinātne par veselības attīstību koncentrējas uz faktoriem, kas palīdz cilvēka veselībai, nevis uz faktoriem, kas izraisa slimības. Salutoģenēze pēta saikni starp veselību, stresu un tā pārvarēšanu. Antonovskis uzskatīja, ka veselība ir nevis statiska parādība, bet gan par nepārtraukts attīstības process. Tas nozīmē, ka ikviens cilvēks atklāj savus veselības avotus un pats izlemj, kas jādara, lai parūpētos par savu garīgo stāvokli un vispārīgo labsajūtu.
Būt savam veselības avotam
Antropozofijas terapijā, kas koncentrējas uz cilvēka spēju sevi dziedēt, liela nozīme ir zināšanām par dabas un cilvēka bioloģisko ritmu nozīmīgumu. Pacienti tiek iedrošināti kļūt par savas veselības avotiem, ko var aktivizēt un stiprināt, lai atgūtos no slimībām, uzlabot savu fizisko stāvokli, turpināt veselīgu dzīvi vai uzlabot dzīves kvalitāti hroniskas slimības gadījumā.
Salutoģenēzes uzdevums antropozofijas medicīnā ir radīt skaidru „saistības sajūtu” (spēju aptvert, kontrolēt procesus un saskatīt jēgu). Pateicoties tam, slimi un novārguši pacienti spēj samierināties ar sevi un apkārtējo vidi, zinot, ka viņi ir atraduši pareizo vietu dzīvē un sabiedrībā.
Stiprināt savu iekšējo spēku
Ja mēs spējam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi slimības laikā, retāk uztversim šādus pārbaudījumus kā soda vai vainas izpausmi. Tā vietā slimība ir iespēja pieņemt šo problēmu, aktīvi to izpētot un ar pieredzes palīdzību attīstot savu personību. Savukārt šis process sniedz cilvēkam papildu iekšējo spēku uzlabot savu veselību, un tas pozitīvi ietekmē objektīvi novērtējamo „veselību”.
